SOS bērnu ciemata mamma Aiga ar saviem bērniem
Jau trīspadsmito gadu Latvijā aktīvi darbojas SOS Bērnu ciematu asociācija - labdarības organizācija, kas palīdz bez vecāku apgādības palikušiem bērniem, nodrošinot viņu vecumam atbilstošu audzināšanu, izglītību un aprūpi ģimenes apstākļiem pietuvinātā vidē.
Šobrīd Latvijā ir divi SOS bērnu ciemati – Īslīcē (Bauskas rajonā) un Valmierā, kuros kopā mīt 120 bērni. SOS mammas vai SOS vecāku pāra mīlēti un aprūpēti bērni ciematos dzīvo četru līdz septiņu bērnu lielās ģimenēs un varbūt pirmo reizi savā mūžā ēd siltu ēdienu, apmeklē bērnudārzu, mācās skolā un kopā ar savu SOS ģimeni dara citiem bērniem tik ikdienišķas lietas...
Latvijā ir arī divas SOS jauniešu mājas – Jelgavā un Iecavā, kurās dzīvo jaunieši pēc devītās klases beigšanas. SOS bērnu ciemati un jauniešu mājas Latvijā ir uzceltas un pastāv pateicoties individuālo un korporatīvo ziedotāju (galvenokārt ārvalstu) atbalstam. Vienu trešdaļu no bērnu uzturēšanai nepieciešamajiem līdzekļiem piešķir pašvaldības, kurās bērni ir dzimuši.
Lai tuvāk iepazīstinātu lasītājus ar SOS ciematu ideju un dzīvi SOS ģimenēs, uz sarunu aicinājām enerģisko SOS mammu Aigu Karitoni, kuras aprūpēti un apmīļoti Valmieras SOS bērnu ciemata mājās „Harmonijas” aug 6 bērni – 3 meitenes un 3 puikas.
Kā Tu kļuvi par SOS mammu? Kā uzzināji par šādu iespēju un kas Tevi pamudināja izšķirties par šādu soli?
Jau pirms vairāk kā desmit gadiem, laikā, kad tapa Latvijas pirmais SOS bērnu ciemats pie Bauskas – Īslīcē, pamanīju avīzē sludinājumu, ka tiek meklētas SOS mammas. Toreiz nodomāju, ka tas varētu būtu tāds jauks un jēgpilns darbs, ar kuru es labi tiktu galā un ko labprāt darītu. Bet toreiz mans puika vēl gāja skolā, pati dzīvoju laukos, kopu savu saimniecību un tā arī uz šo sludinājumu neatsaucos. Gadi gāja un atkal pamanīju sludinājumu, ka darbam Valmieras SOS bērnu ciematā tiek meklēti pāri. Manā dzīvē pa šiem gadiem daudz kas bija mainījies, puika bija izaudzis un jau dzīvoja patstāvīgi, biju pārvākusies uz dzīvi pilsētā un satikusi savu dzīvesdraugu. Tā kā enerģijas un sirds siltuma man netrūkst - nolēmu pieteikties. Arī draugs mani atbalstīja.
Kā notika Tevis vērtēšana – vai uzreiz bija iespējams sākt savu darbu, jeb bija nepieciešams iziet kādu vērtēšanu? Vai Tev bija jābūt speciālai izglītībai?
Kad pieteicos darbā par SOS mammu, tiku vētīta ne pa jokam - man bija jāiziet neskaitāmi testi – intelektuāli, radoši, psiholoģiski. Ar tiem tika izvērtētas manas spējas, iemaņas un motivācija, ar vienu vārdu sakot – piemērotība SOS mammas darbam. Zinu, ka uz konkursu tajā reizē bija pieteikušās vairāk kā 60 potenciālās SOS mammas, bet paņēma tikai sešas. Tas nozīmē, ka esmu izturējusi krietnu konkursu. Man nav pedagoga izglītības un tas arī nav priekšnoteikums šī darba veikšana, lai arī vairākām SOS mammām šāda izglītība ir. Tomēr, manuprāt, svarīgākais ir patiesa vēlme strādāt šo darbu un izpratne, ka tas ir ne tikai darbs, bet savā ziņā misija. Jāsaprot, ka uzņemoties šo darbu, Tu nevari vienkārši pārdomāt, visu pamest un aiziet, jo uzņemies atbildību par bērnu dzīvi, kuri nodoti tavā audzināšanā. Protams, ir gadījumi, kad mammas aiziet no ciemata, bet tas drīzāk notiek veselības problēmu dēļ...
Pēc tam, kad testu rezultāti tika izvērtēti – apguvu pamatīgu - 720 stundu apmācības kursu, kura noslēgumā ieguvu sociālā audzinātāja kvalifikāciju. Šajā programmā bija gan teorētiskās nodarbības, kurās apguvu sociālās aprūpes, psiholoģijas un citus mācību priekšmetus, gan arī prakse pieredzējušas SOS mammas klātbūtnē, vairākus mēnešus strādājot par šīs mammas asistenti.
Kā tev veicās, sākot šo darbu? Vai tas atbilda Tavām cerībām? Vai nekad neuzmācās vēlēšanās „izstāties”?
Lai arī jaunajam darbam gatavojos ilgi un pamatīgi, pirms darba uzsākšanas dzīvojot un strādājot kopā ar daudz pieredzējušajām Īslīces mammām, kā arī strādājot par mammas asistenti tepat Valmierā, tomēr lēmums par bērnu ņemšanu savā ģimenē bija jāpieņem salīdzinoši neilgā laikā. Pārdomām ilgs laiks netika dots, un nedēļas laikā pēc lēmuma pieņemšanas pirmie pieci bērniņi no vienas ģimenes – divas meitenes un trīs puikas jau bija mūsu mājās. Pirms tam jau bijām ar viņiem iepazinušies, jo apmeklējām viņus krīzes centrā, kur viņi uz laiku bija ievietoti. Sēdēja, tādi kā mazi putnēni, kas izmesti no ligzdas, un plati ieplestām acīm aizdomīgi pētīja katru pieaugušo. Pirmais mēnesis, kamēr bērni iedzīvojās un aprada ar dzīvi jaunajās mājas bija diezgan traks, – vakarā man nebija spēka parunāt un dienas šķita pārāk īsas. Bērni it kā bija ļoti patstāvīgi, neatkarīgi, bet pilnīgi fiziski varēja just, cik ļoti viņiem ir pietrūcis pieaugušo uzmanības, rūpju. Bet nu jau esam pa īstam iedzīvojušies un saraduši. Aizvadītā gada sākumā mūsu ģimenē, pēc vecāku zaudējuma, ienāca arī desmit gadus vecā lielā māsa. Viņa ir savam vecumam apbrīnojami pieaugusi un prātīga meitene, kuras lielākā aizraušanās, tāpat kā man jaunībā, ir zirgi.
Kāds ir lielākais gandarījums, ko gūst darot šo darbu? Kur Tu ņem enerģiju, spēku, kad un kā velti laiku sev?
Nebūšu oriģināla, tāpat kā parastās ģimenēs, arī mūsu lielākais prieks un gandarījums ir bērni un viņu sasniegumi. Mani ļoti iepriecina vecāko bērnu labās sekmes skolā, vecākais dēls pēdējā laikā mums ir pārvērties par īstu „grāmatu tārpu”. Visi mūsējie labprāt dejo – lielie skolas pulciņā, mazie dārziņā. Mazā meita, pēc ilgas klusēšanas, nu ir sākusi čalot kā strautiņš pavasarī. Tie tad arī ir mūsu ikdienas lielie prieki.
Enerģiju visvairāk smeļos rodot jaunus iespaidus ceļojot. Cik nu rocība atļauj, cenšamies visi kopā ceļot – tepat pa Latviju. Kopā ar „Dadzīšu” mājas ģimeni dodamies kopīgi laivot – pa Salacu, pa Gauju.. Enerģiju smeļos arī darot dārza darbus, ļoti patīk apčubināt savas piemājas puķu dobes.
Kas ir lielākās grūtības, ar kurām nākas saskarties?
Arī grūtības mums ir tādas pašas kā visās citās ģimenēs un saistītas ar bērnu attīstības īpatnībām. Šobrīd ir tā, ka bērni nelabprāt laiž mani projām, kad dodos brīvdienās, negrib palikt ar asistenti. Viņiem mamma nu ir tik svarīga. Iespējams viņi baidās zaudēt stabilitāti, ko šobrīd ir atraduši. Tādēļ cenšos savas brīvdienas plānot tā, lai viņiem pēc iespējas mazāk nāktos izjust mammas trūkumu.
Kas ir tā iekšējā motivācija, kas palīdz darīt šo darbu?
Domāju, ka mana galvenā motivācija ir izpratne par to, ka šis nav gluži darbs, bet dzīvesveids, savā ziņā pat misija. Kad domāju par to, kāpēc izvēlējos šo darbu, šķiet, ka viens no pamudinājumiem bija tāds, ka pati izaugu daudzbērnu ģimenē, bet dzīvē iznāca tā, ka pašai bija tikai viens dēls. Iespējams, ka uzsākot dzīvi un darbu SOS ciematā, vēlējos piepildīt savu bērnības sapni par dzīvi lielā ģimenē.
Vai Tev pašai ir bērni, vīrs? Ja SOS mammai ir jau sava ģimene, viņa var kļūt par SOS mammu? Vai viņas ģimene dzīvo kopā ar SOS bērniem, vai nē? Ja nav bērnu, bet ir vīrs, mīļotais vīrietis, vai iespējams, ka viņš arī dzīvo SOS ciematā, jeb nē?
Jā, man ir dzīvesdraugs – Oļģerts, kas kopā ar mani dzīvo SOS ciematā. Pa dienu iet darbā pilsētā, bet vakaros un brīvdienās ir kopā ar mani un palīdz rūpēties par bērniem. Tā kā neesam vēl precējušies, šobrīd ciematā esam tādā interesantā statusā, kam dots nosaukums - „SOS mammas precas”. Tas nozīmē, ka kaut kad nākotnē ciematā sagaidāmas kāzas. Šobrīd ir sākts projekts par precētu pāru iekļaušanu ciematu dzīvē. Bez mums Valmieras ciematā ir vēl divi laulāti pāri, kas kopīgi aprūpē savas SOS ģimenes. Arī šajās ģimenēs vīri pa dienu iet darbā, kā ikvienā parastā ģimenē, bet vakaros un nedēļas nogalēs dala mājas rūpes ar savām dzīvesbiedrēm. Valmieras ciematā pavisam ir 11 ģimenes mājas, kurās savas jaunās mājas ir atraduši 63 bērni.
Mans dēls ir izaudzis un dzīvo patstāvīgu dzīvi, viņam ir pašam sava ģimene un man jau ir divi mazdēli. Mēs bieži tiekamies ar „lielo brāli” un viņa ģimeni, kopīgi svinam svētkus, atpūšamies un ceļojam. Tāpat visi kopā apciemojam arī manu mammu. Viņa, savukārt, brauc ciemos arī pie mums uz ciematu.
Bet runājot par „vidējo” SOS mammu – tā ir sieviete, kuras vecums ir no 30 līdz 45 gadiem, tā, lai vecuma starpība ar bērniem nav pārāk liela. Viņas bērni pārsvarā ir jau izauguši, jo SOS ciematu filozofija nosaka, ka bioloģiskie bērni nedrīkstētu ciest no tā, ka mamma visu savu spēku un enerģiju velta citiem bērniem. Tādēļ labāk, ja SOS mammas bērni jau ir patstāvīgi un neiebilst pret mammas jauno dzīvesveidu.
Vai SOS mammai visu laiku jādzīvo ciematā vai ir arī brīvdienas/ atvaļinājums? Vai SOS mammas vakaros iet mājās? Kas šajā laikā rūpējas par bērniem?
Ciemats man nav tikai darba vieta, bet arī pastāvīgā dzīves vieta. Vakaros es mājās neeju gan, jo šīs jau arī ir manas mājas. Tomēr man ir brīvdienas un ikgadējais atvaļinājums, ko es varu pavadīt pēc saviem ieskatiem. Šajā laikā par bērniem rūpējas t.s. mammas asistentes jeb aukles. Lai arī lielāko daļu savas dzīves tagad pavadu SOS ciematā, tomēr savu dzīvoklīti esmu saglabājusi un tajā pavadu brīvdienas.
Vai stājoties darbā SOS bērnu ciematā ir jāslēdz kāds līgums un vai šo darbu var arī „uzteikt”? Cik ilgi var strādāt par SOS mammu?
Jā, stājoties darbā ciematā, mammas slēdz līgumu, un, protams, šo darbu var arī uzteikt. Tomēr mēs visas apzināmies, kādas sekas tas var atstāt uz bērniem par kuriem rūpējamies. Par SOS mammu var strādāt līdz pat brīdim, kad nolem iet pensijā.
Vai bērni, ko audzina SOS mamma ir vienas ģimenes bērni – brāļi un māsas? Cik bērnu vidēji ir vienā SOS ģimenē?
Vienā SOS ģimenē parasti ir 4-7 bērni. Bieži vien tie patiešām ir brāļi un māsas no vienas bioloģiskās ģimenes, jo SOS ciematos, atšķirībā no bērnu namiem, brāļiem un māsām ir iespēja uzaugt kopā.
Vai tiek uzturēta saikne arī ar SOS ciemata bērnu bioloģiskajām ģimenēm? Vai pēc 18. gadu vecuma sasniegšanas, bērni no SOS ciemata dodas prom?
Ja to atļauj bāriņtiesa un vēlas paši bērni, saikne ar bioloģisko ģimeni pēc nonākšanas ciematā tiek uzturēta. Mūsu ģimenes jaunākie bērni ar savu ģimeni sarakstās, vasarās viņu ģimeni arī apciemojam.
Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijā ir pieņemts lēmums, ka bērnam, kamēr viņš dzīvo ciemata teritorijā ir jāpabeidz deviņas klases. Pēc tam viņš pāriet dzīvot uz jauniešu māju (Latvijā šobrīd tādas ir divas – Jelgavā un Iecavā, Valmierā jauniešu mājas vēl nav, jo ciemats darbojas tikai trīs gadus un ciemata bērni vēl nav izauguši), kur turpina mācīties vidusskolā vai kādā citā mācību iestādē un, ja vēlas, strādā. Nākamais solis ir daļēji patstāvīgās dzīves programma, kurai jaunietis var pieteikties un būt kopā ar SOS līdz pat 25 gadu vecumam. Protams, tad ir jāmācās tālāk, jāstrādā un jāspēj pašam par sevi būt atbildīgam. SOS bērnu ciemats jauno cilvēku nedaudz atbalsta finansiāli, bet nekad neliedz savu padomu un morālo atbalstu. Tā arī ir lielākā SOS atšķirība no bērnu namiem – attiecīgā vecumā durvis netiek aizvērtas un jaunietim nenākas kulties pa dzīvi, kā nu prot.
Vai SOS mammas ir vietējās, ja nē, kā notiek iekļaušanās vietējā sabiedrībā?
Mūsu ciematā dzīvo un strādā četras mammas no Valmieras un tuvākās apkārtnes, arī pati esmu no Valmieras. Ir mammas arī no Liepājas, Lejasciema, Limbažiem un Madonas. Ar iekļaušanos vietējā sabiedrībā mums problēmu nav, jo mūsu bērni apmeklē Valmieras un apkārtnes skolas, bērnudārzus un interešu izglītības pulciņus. Tā kā mūsu ciemats nav apjozts ar sētu, pie mūsējiem bieži ciemojas apkārtnes bērni, mūsu rotaļlaukums ir pieejams arī viņiem. Cik nu laiks un līdzekļi atļauj cenšamies piedalīties arī pilsētas kultūras dzīvē, apmeklējot koncertus un teātra izrādes.
Ja vēlaties iegūt vairāk informācijas SOS bērnu ciematiem un atbalstīt to darbību ziedojot vai citādi palīdzot, aicinām ielūkoties mājas lapā www.sosbernuciemati.lv
- Audžuģimenes * 
