Latvijas bērnu nami

Jautā:

anonīms portāla lasītājs

Atbild:

Marika Blumberga

vecākā referente

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

Liepājas reģionā

Graudu iela 45, Liepājā, LV - 3401
Tālr.: +371 63429624

Atbildot uz Jūsu jautājumu: :”Ja dzīvojam Kurzemē, vai varam audžubērnus ņemt no Rīgas?

Audžuģimene bērnus ģimenē var uzņemt no visas Latvijas, neatkarīgi kurā reģionā dzīvo.

Atbildot uz Jūsu jautājumu: Kas to izlemj?”

Pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem Nr.1036 „Audžuģimenes noteikumi” 1.panta 3.punktu „Bāriņtiesa, ievietojot bērnu audžuģimenē, noskaidro bērna viedokli un ievēro bērna intereses, kā arī izvērtē, vai audžuģimene spēs nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un aprūpi bērnam”.

Kā arī pamatojoties 3.panta  Kārtība, kādā bērnu nodod audžuģimenei un izbeidz viņa uzturēšanos tajā, 24.punktu „Pamats bērna nodošanai audžuģimenei ir bāriņtiesas lēmums par bērna ievietošanu audžuģimenē un līgums, ko noslēdz pašvaldība, kuras izveidotā bāriņtiesa ir pieņēmusi lēmumu par bērna ievietošanu audžuģimenē, un viens no laulātajiem (persona), kas ieguvuši audžuģimenes statusu. Līgums stājas spēkā ar tā parakstīšanas dienu, ja līgumā nav noteikts citādi."

Precizējums:

admin: "Vai pareizi sapratu, ka audžuģimene nevar pateikt - gribu to un to bērnu? To izdarīs pašvaldība un piedāvās audžuģimenei uzņemt konkrētu bērnu?"

M.B.: "Jā esat sapratusi pareizi. Bāriņtiesa piemeklē bērnam audžuģimeni."

Jautā:

anonīms portāla lasītājs

Atbild:

Indra Viktorova

Bāriņtiesa, izvērtējot audžuģimenes statusa pretendentu sadzīves apstākļus, galvenokārt vērtē, vai potenciālā audžuģimene ir pārdomājusi un sagatavojusi  vidi, kurā bērnam ienākt – vietu, kur bērnam gulēt, mācīties, rotaļāties, nolikt savas personīgās mantas. Svarīgi, lai būtu sakopta, bērnam piemērota, droša vide, kurā bērns jūtas gaidīts. Tāpat svarīgi pievērst uzmanību tam, kā jutīsies ģimenē jau esošie bērni. Izvērtējot savas vēlmes un varēšanu, kā arī ņemot vērā dzīves apstākļu noteiktos ierobežojumus, potenciālajai audžuģimenei jāpieņem lēmums par to, kāda vecuma un dzimuma bērnu ģimene var uzņemt.

Minētajā situācijā, iespējams, ģimenei varētu būt šķēršļi uzņemt meiteni – pusaudzi, ja viņai būtu jādzīvo vienā istabā ar zēniem vai audžuvecākiem, kas varētu radīt neērtības sajūtu. Savukārt, ja ģimenē ienāktu pirmskolas vecuma meitene, būtu jāapsver, vai gadījumā, ja meitene uzturēsies zēnu istabā, zēniem tas neradīs grūtības gatavot skolas mājasdarbus u.tml., no kā varētu izvairīties, ja meitene dzīvotu, piemēram, audžuvecāku istabā.

Tādējādi pats fakts, ka ģimene dzīvo divistabu dzīvoklī un viņiem ir divi bērni, nevarētu būt par pamatu atteikumam piešķirt audžuģimenes statusu, ja ģimene lēmumu ir pienācīgi apsvērusi, kā arī piedāvājusi pārdomātu un bērnam piemērotu risinājumu.

Bailes, ka bērns būs ar lipīgām slimībām

Risinājums:

Ir dzirdēts, ka bāriņtiesas ievietojot bērnus audžuģimenē, neinformē par patieso veselības stāvokli, īpaši par hroniskām, smagām vai lipīgām slimībām, baidoties par to, ka tad bērnu ģimenē neizdosies ievietot. Likums paredz, ka bāriņtiesai vēl sarunu procesā ar potenciālo audžuģimeni ir jāinformē par bērna attīstību, veselību, attiecībām un citiem faktoriem, kas ietekmē bērna uzvedību, spējas u.tml. Ja bāriņtiesas godprātīgi pilda savas funkcijas, audžuvecāki var izlemt, vai ir gatavi uzņemties rūpes par slimu bērnu. Lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, vajadzētu pieprasīt rakstisku informāciju, kā to paredz likums, ar zīmogu un parakstu. Tad atbildība ir lielāka. Līguma noslēgšanas brīdī bāriņtiesai ir jānodod audžuvecākiem bērna personas dokumenti un medicīniskā dokumentācija. Tas jāatceras.

Ir gadījumi, ka audžuvecāki paņem slimus bērnus un situācija ātri vien uzlabojas.

Pozitīvs piemērs. Bāriņtiesa informēja audžuģimeni, ka zīdainim, no kura slimnīcā  pēc dzemdībām attiekusies māte, iespējams ir iedzimts sifiliss, jo māte ir slima. Ģimene piekrita uzņemties rūpes par bērnu, ārstu apmeklējumus un nepieciešamo ārstēšanu. Analīžu rezultāti tika iegūti pēc vairākiem izmeklējumiem un tas prasīja laiku. Bija grūti būt neziņā, bet tā būtu arī ar savu bērnu, ja tam gadītos piedzimt ar kādu iedzimtu slimību. Bērns izgāja profilaktiskās potēšanas kursus, dažādas pārbaudes, kas parādīja, ka asinīs ir antivielas, bet ievērojamu kaitējumu veselībai mātes slimība nebija nodarījusi. Pamazām viss nokārtojies. Bērns ir adoptēts šajā audžuģimenē.

Audžuģimenēm tiek piedāvāti bērni ar celiakiju, citām hroniskām slimībām. Ja audžuvecāki ir informēti, ja viņiem ir laiks iepazīties ar to, ko šī slimība nozīmē un kā tā izpaužas, ja ir laiks padomāt, cilvēki izsver savas iespējas, ārstu, transporta pieejamību, citus faktorus.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Topošajiem audžuvecākiem būtu jāapzinās, ka jau esot jaunajā ģimenē - bērns var sāk idealizēt vecos vecākus - rodas konflikts.

Risinājums:

Īsto vecāku ietekme saglabājas arī tad, kad bērns dzīvo citur. Skaidrs, ka sākumā viņam ir grūti pieņemt jaunos noteikumus un ievērot prasības, iespējama pretestība. Gadās, ka bērns sāk idealizēt savus vecākus, kas dzēra, nenāca mājās, nekurināja istabas, negādāja malku un pārtiku, utt. Tomēr, tie ir bērna vecāki un viņam mīļi. Lai arī tās konfektes tika nopirktas dzērumā un tikai tāpēc, ka lielajam alum vairs nepietika par tiem santīmiem, bērnam tas bija prieks un apziņa, ka vecāki viņu mīl. Būtu vislabāk, ja audžuvecāki neiesaistītos nekādās diskusijās par to, kādi bija vai nebija bērna vecāki. Vajadzētu panākt vienošanos par to, ka tagad mēs dzīvojam zem viena jumta un visi ievērojam zināmus noteikumus. Kad būsi citur, tur tie var būt atšķirīgi, bet, kamēr esi šeit – tie ir tādi, kādi ir. Svarīgi tikai, lai tos mājās patiešām visi arī ievēro bez izņēmuma. Nedrīkst būt tā, ka manējie var, bet tu nevari tā darīt. Tas gan bērnam liek justies citādākam un nepiederīgam un tad konflikti ir neizbēgami.

Tas, ka pēc kāda laika, bērna sauc audžuvecākus par mammu un tēti vien jau liecina, ka viņš ir izvērtējis.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Jau esot jaunajā ģimenē - vecāki bieži neredz darba augļus (ka bērna raksturs labojas) un nolaiž rokas

Risinājums:

Daži audžuvecāki domā, ka viņu uzdevums ir saņemt bērnu tādu, kāds viņš ir un padarīt tādu, kādu vajag. Viņi tur saskata savus pienākumus – pārveidot un labot.  Kad jau drīzā laikā neredz rezultātus, zaudē dūšu vai sāk vainot bērnu: gēni, audzināšana, nelabvēlīgas vides postošā ietekme. Gribu teikt, ka pārveidot bērnu vispirms nav viegli, bet vispār nav vajadzīgs. Audžuģimenei jābūt vietai, kur bērnam mācīties, bet ne vietai, kur viņu dresē. Nevajag gaidīt drīzus darba augļus. Būtu jāpiedāvā iespējas, bet tas, ko bērns spēs paņemt pretī, ir atkarīgs no viņa paša. Ar laiku kaut kas mainās, bet ne tūlīt un ne vienmēr tad, kad tiek pieliktas lielākās pūles.

Spiediens izraisa pretestību.

Piemērs. Kad trīs jaunākie bērni no kādas daudzbērnu ģimenes ieradās audžuģimenē, vecākais pavēstīja: „Mēs pie jums neko nedarīsim! Mūsu tētis teica, ka mums nekas nav jādara, mums nevajag jūs klausīt, mēs neesam jums kalpi!” Tāds bija sākums un protesti bija pret visu, pret mazgāšanos, gultas klāšanu, trauku novākšanu no galda utt. Audžumāte bieži sarūgtināta stāstīja, ka negrib neko darīt, ka nepalīdz, ka neciena cita darbu, ka rīkojas tā, it kā spītēdami.

Nesen skatos, iet visi no meža, ogās bijuši. Abi vecāki, pašu bērni un šie arī. Katrs nes lielāku vai mazāku trauku – ziemai ievārījumam ogas salasījuši. Klausos, vecākais saka: „Mammu, vai es varēšu cukuru zaptei pats piebērt? Man patīk salda zapte.”

Ir pagājis laiks un ir saprasts, ka tas saldais ievārījums no meža ogām un paša darba vien rodas un ogas mājās nenāk, tām ir jāiet pakaļ. Un savam paša vēderam jau var i kalpot arī.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Jaunās audžuģimenes baidās ievest savās mājās pusaudžus, kuriem jau ir problēmas ar alkoholu, narkotikām, zagšanu u.c.

Ļoti baidās, ka netiks galā ar problēmām. Īpaši tad, ja bērns ir pusaudzis, ja bērnam jau ir ielas dzīves pieredze, krimināla pieredze, ja ir narkotikas, alkohols...Tieši tāpēc Latvijas bērnu nami turpina pastāvēt, ka lielos bērnus audžuvecāki un adoptētāji baidās ievest savās mājās. Un bērnunami sevi atražo. Bērni tur izaug bez mājām un neprot radīt mājas un ģimeni. Lai uzņemtos rūpes par lieliem bērniem ar tāda veida problēmām, vajag pieredzi un ticību sev, vajag ģimenes un sabiedrības atbalstu. Ne vienmēr izdodas. Bērns mēģina veidot attiecības tā, kā prot, kā ir pieradis. Viņam nav viegli mainīt kaut ko. Arī audžuvecākiem nav viegli - izjaukta ierastā dzīves kārtība, nemiers un stress mājās var saasināt savstarpējo attiecību agrāk nepamanītas problēmas...
Viens gan ir skaidrs - neviena audžuvecāka pienākums nav bērnu pārtaisīt, lauzt, liekt un mainīt. Neviens neprasa, lai rīt viņš prot ēst ar dakšiņu un nazi smalkā restorānā. Bērns pamazām aug un veidojas un uzsūc no ģimenes to, kas viņam ir noderīgs. Dažiem tās pacietības trūkst. Skolotāji (starp audžuvecākiem - gana daudz) cenšas īpaši ātri sava darba augļus ieraudzīt...Gribas jau to labāko, bet bērnam visa dzīve pēkšņi kājām gaisā un sākas protesti. Ir jau arī tas, ka prom no bada un netīrības tikušiem, ar laiku sāk veidoties iluzora bērnības mājas aina, kur viss ir citās krāsās. Ir bijuši taču arī jauki brīži un bērns jau tos labāk atceras. Viņš salīdzina un viņam gribas saskatīt, ka viņa vecākiem arī bija labas īpašības, viņa agrākie draugi bija forši. Ja audžuvecāķi grib visu kā ar nazi nogriezt, nekas labs nebūs. Dzīve nav tā pa fragmentiem saliekama dažādās kārbās, tā rit uz priekšu un viss atstāj pēdas. Jo lielāks bērns, jo vairāk pēdu atstājis laiks pirms satikšanās ar saviem audžuveākiem. Ar to jārēķinās. Audžuvecākiem šobrīd ir tiesības noteikt, kāda vecuma bērnus viņi ir gatavi uzņemt. Tas ir pareizi, jo katram ir savu spēju robežas.

Risinājums:

Ne vienmēr audžuģimenēs ievietotie bērni paši ir sajūsmā par šādu situācijas pavērsienu. No malas raugoties var teikt, ka bērnam ir radīti ļoti labi apstākļi, paēdis un apģērbs un viss nepieciešamais viņam ir. No bērna viedokļa raugoties, var būt citādi. Jaunā ģimene izvirza prasības, ir kādi noteikumi, kas jāievēro. Ja bērna vecāki bijuši dzērāji vai maz pievērsuši uzmanību tam, kur bērns ir un ko dara, viņam ir radusies liela rīcības brīvība, viņš ir pieradis „tikt pats ar visu galā.” Tādos gadījumos audžuvecākiem var nākties saskarties ar zagšanu, klaiņošanu un daudzām citām negācijām. Tā ir reāla situācija. Nav tā, ka bērnus izņem no nelabvēlīgām ģimenēm un viņi par to ļoti priecājas. Ļoti daudzos gadījumos bērni protestē un rīkojas pretēji tam, ko no viņiem vēlas sagaidīt audžuvecāki. Tiem, kas domā, ka saņems pateicību jau otrā dienā, nevajag šo darbu uzņemties. Problēmas būs, ar to jārēķinās. Vēlreiz gribu teikt – bāriņtiesai vajadzētu godprātīgi brīdināt vecākus par visu, ko viņas zina par bērnu, lai nerastos domstarpības un liekas problēmas. Cilvēki tad var pieņemt lēmumu, vai ir gatavi cīnīties ar grūtībām vai nav.

Piemēru manā praksē nav, jo manā pašvaldībā visas audžuģimenes ir strādājoši cilvēki, tāpēc uzņem tikai pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērnus. Recidīvisti nav gadījušies. Pazīstu audžumāti, kura audzina zēnu no nelabvēlīgas ģimenes. Raksturojums bija iespaidīgs: klaiņošana, skolas neapmeklēšana, zagšana dārziņos un pagrabos, kautiņi ar vienaudžiem, smēķēšana, dedzināšana, sliktas sekmes un tā tālāk. Sākumā runas par mācībām tika uztvertas ar lielu pretošanos, bet nu ir izdevies tikt pārceltam nākamā klasē, kas jau ir sasniegums. Lai paskaidrotu savu agrāko uzvedību, zēns saka, ka viņa vecākiem nebija naudas, viņi bieži dzēra un bija projām, bet jaunākajiem bērniem vajadzēja ēst, tāpēc viņš meklēja kur un kā prata. Kautiņi bijuši tāpēc, ka citi viņu ģimenes bērnus apsaukājuši un izsmējuši. Uz skolu kauns iet, jo nav samaksāts par pusdienām. Mācīties nebija kur un kad, bija jāvāc mazie un jāglābjas no tēva, kas pārnāca piedzēries. Daudz ko nosaka vide, bet negribu teikt, ka pārvērtības notiks vienā dienā.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Jaunie vecāki baidās, ka bērns sastrādās nedarbus ar pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, apzags kaimiņus.

Bērni ar "smagiem raksturiem"

Ļoti baidās, ka netiks galā ar problēmām. Īpaši tad, ja bērns ir pusaudzis, ja bērnam jau ir ielas dzīves pieredze, krimināla pieredze, ja ir narkotikas, alkohols...Tieši tāpēc Latvijas bērnu nami turpina pastāvēt, ka lielos bērnus audžuvecāki un adoptētāji baidās ievest savās mājās. Un bērnunami sevi atražo. Bērni tur izaug bez mājām un neprot radīt mājas un ģimeni. Lai uzņemtos rūpes par lieliem bērniem ar tāda veida problēmām, vajag pieredzi un ticību sev, vajag ģimenes un sabiedrības atbalstu. Ne vienmēr izdodas. Bērns mēģina veidot attiecības tā, kā prot, kā ir pieradis. Viņam nav viegli mainīt kaut ko. Arī audžuvecākiem nav viegli - izjaukta ierastā dzīves kārtība, nemiers un stress mājās var saasināt savstarpējo attiecību agrāk nepamanītas problēmas...

Viens gan ir skaidrs - neviena audžuvecāka pienākums nav bērnu pārtaisīt, lauzt, liekt un mainīt. Neviens neprasa, lai rīt viņš prot ēst ar dakšiņu un nazi smalkā restorānā. Bērns pamazām aug un veidojas un uzsūc no ģimenes to, kas viņam ir noderīgs. Dažiem tās pacietības trūkst. Skolotāji (starp audžuvecākiem - gana daudz) cenšas īpaši ātri sava darba augļus ieraudzīt...Gribas jau to labāko, bet bērnam visa dzīve pēkšņi kājām gaisā un sākas protesti. Ir jau arī tas, ka prom no bada un netīrības tikušiem, ar laiku sāk veidoties iluzora bērnības mājas aina, kur viss ir citās krāsās. Ir bijuši taču arī jauki brīži un bērns jau tos labāk atceras. Viņš salīdzina un viņam gribas saskatīt, ka viņa vecākiem arī bija labas īpašības, viņa agrākie draugi bija forši. Ja audžuvecāķi grib visu kā ar nazi nogriezt, nekas labs nebūs. Dzīve nav tā pa fragmentiem saliekama dažādās kārbās, tā rit uz priekšu un viss atstāj pēdas. Jo lielāks bērns, jo vairāk pēdu atstājis laiks pirms satikšanās ar saviem audžuveākiem. Ar to jārēķinās. Audžuvecākiem šobrīd ir tiesības noteikt, kāda vecuma bērnus viņi ir gatavi uzņemt. Tas ir pareizi, jo katram ir savu spēju robežas.

Risinājums:

Sabiedrības attieksme un vēlme paveikt visu pēc iespējas labāk, liek audžuvecākiem īpaši baidīties, lai tikai bērni, kas ienākuši viņu ģimenē, nedara kaunu. Dažai audžumātei kauns par to, ka audžubērns neprot ēst ar nazi un dakšiņu, citai, ka salvetes vienmēr pazaudē un degunu rubina. Ja audžubērns ko sastrādājis tādu, par ko izsakās kaimiņi vai ciema tantes, tad vispār ļoti jākaunas. Tas liek būt modram un nemitīgi uzmanīt, tas liek baidīties, lai tikai kaut ko nepaņem, lai visus pasveicina, lai tik nerada kādam zaudējumus. Fakts jau ir - audžuvecākiem, tāpat kā īstajiem ir jāatbild par bērna radītajiem zaudējumiem citiem cilvēkiem. Tieši tāpat, kā saviem bērniem, būtu jāliek kaut kā atpelnīt nodarīto skādi: atsakoties no kabatas naudas, netiekot kādā ekskursijā vai tamlīdzīgi.

Piemēru nav, nav gadījies, ka tā notiktu (apzagtu kaimiņus)

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Bailes no pieķeršanās - bērnus jebkurā laikā varēs aizvest.

Bērni - tikai uz laiku

Cilvēkus attur tas, ka audžuģimene ir tāds nenoteikts stāvoklis - bērns tiek ievietots uz laiku. Pēc tam viņš var atgriezties mājās vai tikt adoptēts. Cilvēkiem bail, ka viņi pieķersies un nespēs pārraut šīs saites. Baidās, ka sāpēs. Viņi grib skaidrību, kas būs tālāk ar šo bērnu. Te nav vienas receptes visiem. Vienīgais, ko varu teikt, audžuvecākiem ir priekšroka adopcijas gadījumā, ja vien starp adoptēt gribētājiem nav bērna asinsradinieki.

Risinājums:

Ļoti nopietnas problēmas daudziem potenciālajiem gribētājiem kļūt par audžuvecākiem izraisa apziņa, ka situācija var izveidoties tāda, ka viņi pieķersies bērnam, bet viņam vajadzēs atgriezties savā ģimenē vai viņš tiks adoptēts. Jāatzīst, ka audžuvecāki no šāda aspekta raugoties nav situācijas noteicēji, jo lēmumu par bērna turpmāko likteni pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kas bērnu ir ģimenē ievietojusi. Ja bērna vecāku dzīves situācija ir labojusies, bērna interesēs ir atgriezties pie vecākiem. Ja tiek pieņemts lēmums par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem un tiesas ceļā bērns kļūst juridiski brīvs, viņš visai drīz nonāk adoptējamo bērnu sarakstā un var pienākt diena, kad audžuvecākiem no viņa jāatvadās. Tiesa, viņiem ir iespēja pašiem kļūt par bērna adoptētājiem, jo likums nosaka, ka audžuvecākiem ir priekšroka, ja vien bērnu nevēlas adoptēt viņa radinieki.

Ir jau viegli pateikt: „Uztveriet kā darbu!” Dzīvē rodas situācijas, ka bērns „iekrīt sirdī” un tad ir vēlme, lai viņš paliek ģimenē. To var risināt tikai likuma ietveros. Ne vienmēr tas ir iespējams. Pie audžuvecākiem nonākušie bērni parasti vēl nav juridiski brīvi un var tādi nekad nebūt. Ja cilvēki domā par mazuli, bet tādu vai citu apstākļu dēļ pašiem bērnu nav, vajadzētu izvēlēties adopcijas variantu.

Audžuģimenē teorētiski bērnam vajadzētu atrasties īslaicīgi, kamēr viņa dzīves situācija nokārtojas tā vai citādi. Protams, ir daudz gadījumu, ka bērns paliek pie audžuvecākiem līdz pilngadībai un vēl ilgāk, jo ir par lielu, lai kāds viņu adoptētu, pie tam pats nevēlas, lai tas notiek. No 12 gadu vecuma tiek ņemts vērā bērna viedoklis. Bāriņtiesu darbinieki cenšas rīkoties tā, lai tiktu ievērotas bērna intereses augt ģimenē un izjust rūpes un mīlestību.

Piemēru ir daudz. Ja aprunātos ar audžuģimenēm, kas tādas ir jau vairākus gadus, noteikti ne viena vien būs aizdomājusies par bērna adopciju vai to jau izdarījusi. Svarīgi tikai atcerēties, ka savas domas laikus jādara zināmas bāriņtiesas darbiniekiem, lai nenokavētu to brīdi, kad bērnam sāks pieteikties citi adoptētāji vai jau būs notikušas tikšanās ar viņiem.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Kā uzvedīsies īstie vecāki?

Nākamie audžuvecāki bieži baidās, ka bērna radi, kas ir narkomāni vai zagļi sāks meklēt bērnu un sagādās nepatikšanas audžuvecākiem

Daudzi, īpaši audžumātes, kas dzīvo vienas, baidās no tā, ka vecāki ar kriminālām nosliecēm vai narkomāni meklēs bērnu, diedelēs naudu, uzbruks...Es domāju, ka tas nez vai kaut reizi tā ir noticis, bet baidās.

Risinājums:

Ir gadījies, ka bāriņtiesa zvana audžuvecākiem un informē par bērniem, ko vēlas ievietot, beigās piebilstot: „Tēvs ir cietumā, tas jūs netraucēs.” Gadās, ka saka: „Tie bērni ir tādi tumsnēji, bet čigāni nav. Nebaidieties, tabors pie jums neieradīsies.” Tādi teikumi var ietekmēt audžuvecākus un likt raizēties. Protams, ka audžuvecākiem ir jādomā par to, ka līdz ar bērnu viņu ģimenē ienāk arī kaut kas no viņa agrākās dzīves. Nevaru teikt, ka nav iespējams, ka vecāki tiešām kaut ko nepasāk, it īpaši, ja viņiem ir kriminālas noslieces, tomēr neesmu dzirdējusi tādus gadījumus. Bāriņtiesas parasti ir labi informētas par situāciju ģimenē un, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, šādos gadījumos neizpauž vecākiem audžuģimenes adresi, nosakot, ka komunikācija notiks tikai ar bāriņtiesu starpniecību.

Piemērs. Audžumāte uzņēmās rūpes par narkomānes meitiņu. Sākumā līgums tika noslēgts uz gadu, bet tā kā sievietes dzīvē nekas uz labo pusi nav gājis, tas ir pagarināts uz nenoteiktu laiku. Audžumāte un bērns ar māti tiekas noteiktā laikā bāriņtiesas klātbūtnē. Bērns pamazām sācis uztvert māti kā ciemiņu un par mājām sauc to vietu, kur dzīvo audžumāte. Ar aizgādības tiesību atņemšanu bāriņtiesa nesteidzas, cerot uz mātes dzīves situācijas labošanos un pamatojoties uz to, ka māte savos gaišajos brīžos izrāda interesi par bērnu. Konflikti starp māti un audžumāti nav bijuši, abas situāciju pieņem kā faktu.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Saikne ar bioloģiskajiem vecākiem

Problēma - nevēlēšanās vai bailes - uzzinot, ka būs jāuztur saikne ar bioloģisko ģimeni (vieni nevēlas spert pretī soli, jo uzskata, ka vecāki ir mocījuši bērnu. Citi baidās no šāda veida ģimenēm).

Ir arī tā, ka cilvēks ir nobriedis domai kļūt par audžuģimeni, bet kursu laikā, ko ministrija piedāvā, nāk pie secinājuma, ka nē - nevēlas vis. Piemēram, uzzinot, ka audžuvecākiem vajadzētu uzturēt saikni ar bioloģiskajiem vecākiem, palīdzēt ģimenei iemācīties audzināt un mīlēt savus bērnus, audžuvecāki pārdomā. Viņi saka, ka tādiem vecākiem nav atpakaļ ceļa, kas savus bērnus badinājuši, fiziski vai psiholoģiski bijuši vardarbīgi, lieguši ārsata vai skolas apmeklējumus, dzēruši, lietojuši narkotikas..Cilvēki saka, ka var mīlēt bērnus, jo tie nav vainīgi, bet nevar paiet soli preti tādiem vecākiem un nevēlas, lai viņu dzīvē ienāk tādi cilvēki. Vieni vairāk nosoda, otri vairāk baidās, bet abos gadījumos tas attur. Šādos gadījumos cilvēkiem vajadzētu saprast, ka audžuģimenēs jau nonāk arī bērni, kuru vecāki ir smagi slimi vai cietuši negadījumos un veseļojas, viņiem nevar liegt iespējas tikties ar saviem bērniem. Arī cilvēki, kas neprot būt labi vecāki, nav parasti tīši ļaunprātīgi. Bieži vien viņiem pašiem nav ģimenes pieredzes.

Risinājums:

Cilvēki, kas vēlas kļūt (un kas atbilst prasībām, jo nepieciešamas izziņas no ģimenes ārsta, narkologa, psihiatra, sodu reģistra, pašvaldības par dzīvojamo platību, noteikti ienākumi u.tml.), parasti ir tādi, kam ir salīdzinoši stabila sadzīves situācija, noteiktas normas ģimenē, izpratne par vērtībām u.tml. Viņiem nākas grūti saprast tos, kam ģimenes pašiem nav bijis vai bijusi tāda, ka labāk, lai nav...Cilvēki, kas auguši bērnu namos vai uz ielas, kas savas attiecības veidojuši, kā nu pratuši un savus bērnus audzinājuši tāpat, kā sanāk, audžuvecākiem ir sveša realitāte. Tā var likties biedējoša. Var likties, ka galvenais ir bērnu dabūt ārā no tās vides un tad viss būs labi. Patiesībā jau ir tā, ka vecāki bieži vien patiešām ir gribējuši audzināt savus bērnus un dzīvot normāli, bet nav pratuši pat mannā putru izvārīt, jo nav to mācījušies savās mājās un nav ieguvuši sapratni par to, kā tas ir augt ģimenē. Zaudēt bērnu ir smagi arī šiem cilvēkiem, arī tad, ja viņu rīcības vai nolaidības dēļ bērnam nav klājies viegli. Daudziem to ir grūti saprast un viņi saka: „Ja jau tad nerūpējās, ko tad tagad grib?”

Ir tā, ka satikšanās iespējas ar savu bērnu šādiem vecākiem nosaka bāriņtiesa, arī to, kur, cik bieži un kā satikšanās notiks. Tā var notikt arī neitrālā teritorijā – piemēram kādā atpūtas vietā vai rotaļu laukumā. To var organizēt bāriņtiesas klātbūtnē. Tiesības būt par vecākiem, ir jānopelna, ja reiz ir tāda situācija izveidojusies. Ir jāpieņem noteikumi, ko piedāvā, jāpierāda, ka apzinās savu kļūdu. Audžuvecākiem nav jāved šie cilvēki savās mājās, ja viņi pret to iebilst. Audžuvecāki var paturēt slepenībā savu adresi un komunikācija tad notiek tikai starp bāriņtiesām. Jau noslēdzot līgumu par bērnu ievietošanu, tam jābūt izrunātam un audžuvecākiem jāpievērš šim apstāklim uzmanība – kā un vai tikšanās ir paredzētas. Bāriņtiesa var liegt tikšanos pavisam, piemēram, varmākām, lai vēlreiz netraumētu bērnu.

Ļoti bieži ir tā, ka vecāki, kam atņemtas aprūpes tiesības un bērni ievietoti audžuģimenē, neliekas par tiem vairs ne zinis. Neapsveic dzimšanas dienās, neraksta,  neatsūta dāvanu, nezvana, pat neprasa bāriņtiesai – kur viņi ir. Droši vien tas ir tāpēc, ka bērnus ņem no ģimenes ārā tikai pašā pēdējā brīdī, kad citādi vairs nevar, kad ir skaidrs, ka vecākiem viņi tiešām neko nenozīmē. Tāpēc, man jāsaka, ka nav pieredzes par to, kā notiek sadarbība starp audžuģimeni un bioloģiskajiem vecākiem. Manā pieredzē ir tā, ka tikšanās nav liegta, bet vecāki to neizmanto, pat neuzzina, kur bērns ir.

Piemērs. Bija sagadījies tā, ka bērnus izņēma no ģimenes dienā, kad vienam no viņiem bija dzimšanas diena. Protams, ka vecāki par to nebija atcerējušies. Toties jaunajās mājās viņus sagaidīja ar jubilejas torti un dāvanām.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Sabiedrības viedoklis - noteikti ļoti svarīgs

Cik zinu, lielākā daļa audžuģimeņu dzīvo laukos, tur viens otru pazīst un visu par visiem zina. Cilvēki nevēlas, ka citi viņus aprunās, teiks, ka tikai naudas dēļ ņēmuši svešus bērnus. Daži domā, ka audžuvecākiem saimniecībā palīgi vajadzīgi, ka darbaspēks - bezmaksas. Cilvēki vienmēr runā, ja ne vienu, tad otru. Ja ģimenei pietiek dūšas un tā spēj kādu brīdi izturēt, nereaģējot un ar savu ikdienas darbu pierāda, ka viss ir citādi, tad runas apklust. Ir bijis tā, ka radi pasaka, ka viņiem kauns, labāk būtu vēl kādu govi turējuši, ne ar bērniem naudu pelnījuši. Sāpīgi cilvēkiem tādu klausīties un attiecības sabojātas. ļoti svarīgi, lai doma par audžuģimeni izaug ģiemenē un visiem ir saprotama. Lai tā tiek izrunāta un nobriest.
Protams, būtiski, lai pašvaldība atbalsta, lai skola ir gatava uzņemt bērnus, kam ir problēmas mācībās, attiecībās ar cilvēkiem, uzticēšanās grūtības, vājas iemaņas vai kas cits. Svarīgi, lai pirmsskolas grupā audzinātājas pretimnākošas. Labi, ja darba biedri un draugi atbalsta. Tā ir liela uzdrīstēšanās un saistīta ar šaubām un bailēm, tāpēc vajag to pleca sajūtu.

Risinājums:

Daudzi skatās uz audžuvecākiem kā uz tādiem cilvēkiem, kas uz citu bērnu rēķina iedzīvojas. Tas, ka neatkarīgi no bērnu skaita, kas ievietoti audžuģimenē, šie cilvēki saņem 80 ls kā atlīdzību, daudziem nav zināms. Līdzekļi, ko bērnu uzturam dod pašvaldība, ir paredzēti bērna apģērbam, apaviem, ēdināšanai u.tml. To, lai šie līdzekļi tiktu saprātīgi izlietoti, pārbauda tās pašvaldības darbinieki, kas bērnu ievietojuši audžuģimenē. Līdzekļu izlietojumu varētu kaut vai publiskot, bet tas neko nemainītu dažu cilvēku attieksmē. Šo attieksmi mainīt var tikai tas, ka audžuvecāki dzīvo savu dzīvi un dara savu darāmo. Ar laiku cilvēki redz un novērtē, ka ieguvēji ir bērni. Tie, kas nesaprot un nesaskata, tie negrib redzēt. Nav vērts pierādīt kaut ko kādam, kas nevēlas dzirdēt. Visbiežāk runātāji ir tie, kas paši nedara neko.

Pozitīvs piemērs. Audžumātei atveda divus bērnus no kādas lielas pašvaldības. Bērni bija tikko pārslimojuši kašķi, nosēti jēlumiem un utu apsēsti, nerunāja ne vārda un uzvedās kā mežonīgi kaķēni, kas pirmo reizi no šķūņa apakšas iznākuši. Ieraudzījuši autobusu, gūlās zemē un kliedza. Kaimiņi teica: „Re, kā apdedzinājās! Gribēja lielo naudu taisīt. Lai nu cīnās vien, ātri apniks.” Raudāja viņa ne vienu vakaru vien. Aiz šaubām par savām spējām, aiz žēluma un tāpēc, ka ļaudīm ļaunas mēles. Nu bērni dzīvo pie audžumātes vairāk kā gadu. Mācās runāt, smaidīgi, par mammu sauc. Āda balta un zīdaina, mati spoži, gaita sprigana un sveiciens visiem pa lielu gabalu: „Čau!” kaimiņi klusē.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.

Problēma - sociālais nodrošinājums

Audžuģimeņu skaita pieaugumam ir vairāki šķēršļi. var minēt to, ka audžuģimenes viens no vecākiem par ģimenē ievietoto bērnu audzināšanu saņem ne algu, bet atlīdzību, no kuras netiek iekasēti nodokļi un līdz ar to šis darbs (jo tas ir darbs arī, ne tikai vēlme palīdzēt) netiek ieskaitīts stāžā. Cilvēks nevar būt pašnodarbināts kā audžuģimene. Ja viņam nav darba, tad šis ir bezdarba periods arī esot audžuģimenes statusā un audzinot svešus bērnus. No vienas puses cilvēks ir nodarbināts 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā bez atvaļinājuma un brīvdienām (jo bērniem vajag gan ēst gatavot, gam mazgāt veļu un tamlīdzīgi - katru dienu). No otras - viņš neskaitās strādājošs. Nav nekādu garantiju slimības gadījumiem un tamlīdzīgi. Tāpat kā ar saviem bērniem. Kad esi saslimis, neviens edos tev kā mātei slimības lapu un citi tavus bērnus neaudzinās...Domāju, ka tad, ja audžuģimene būtu kā profesija, kā iespēja gan nopelnīt, gan maksāt nodokļus un tādējādi nodrošināt sev pensiju, vairāk būtu cilvēku, kas to darītu. Nenoteiktība biedē. Var jau teikt, kāpēc tad mātei nemaksā algu par to pašu, tomēr jāatceras, ka šie bērni bieži vien ir ļoti problemātiski un ne vienmēr viņu audzināšanu (īpaši, ja bērni ir mazi, slimi vai tamlīdzīgi) pat ir grūti ar citu darbu apvienot.
Jā, protams, ka ir pareizi, ka audžuģimenei ir jābūt kādiem stabiliem ienākumiem, citādi rodas risks, ka tikai uz šīs naudas vien iztiek visa ģimene. Audžuģimenei maksā valsts 80 ls neatkarīgi no ģimenē ievietoto bērnu skaita, bet tā nauda, ko dod konkrētā pašvaldība savam bērnam, tā ir bērnam domāta un tam arī tērējama. Uzskatu, ka lauku mājās, kur ir savs dārzs, lopi, mežs, kur saimnieki ir zemnieki un viņiem ir šie ienākumi no saimniecības, sievietes, kam nav algota darba, labprāt audzinātu pāris bērņuku un tādējādi nopelnītu sev pensiju. Jebkurā gadījumā - valsts bērna uzturēšanai bērnu namā tērē daudz vairāk nekā tā izdotu algojot audžuģimenes. Plus vēl nodokļus iekasētu.
Tātad viens no šķēršļiem ir sociālo garantiju trūkums audžuvecākiem.

Risinājumi:

Gadās tā, ka sieviete (parasti kļūt par audžuģimeni izvēlas sievietes un pārējos ģimenes locekļus pārliecina par šo ideju) dodas uz pašvaldības bāriņtiesu ar vēlmi kļūt par audžuģimeni, bet saņem atteikumu, jo viņai nav pierādāmu ienākumu – viņa nestrādā algotu darbu. Bieži vien cilvēki nesaprot, ka šobrīd audžuģimene ir statuss, nevis profesija un tas nav tā, kā iegūt algotu darbu un sociālas garantijas. Ir vajadzīgs, lai cilvēkam jau būtu ienākumi. Kļuvis par audžuvecāku, viņš nevarēs šo laiku pieskaitīt savam darba stāžam un neskaitīsies nodarbināta persona.

Dažkārt ir tā, ka no citiem aspektiem raugoties viss ir ļoti labi: pašu bērni labi audzināti, stabila ģimene, abi vecāki, saimniecība, nedzērāji utt., bet nav algota darba. Var teikt, ka tādiem pozitīviem cilvēkiem jau nu noteikti ir arī darba iespējas, tomēr jāņem vērā, kur cilvēks dzīvo. Laukos algota darba iespēju ir ļoti maz: skola, pašvaldība un veikals. Dažviet vēl pasta nodaļa un kāds nīkuļojošs gateris. Cilvēki neiet projām no pašu celtām vai ģimenes mantotām mājām, no iekoptiem laukiem, grozās, kā māk. Kam zemnieku saimniecība, kas pašnodarbināta persona. Naudiņa nav liela, bet ģimenes iztiek. Ja vēl veci vai slimi vecvecāki jābalsta, kas savu dzīvi smago kolhoza jūgu vilkuši, tad par promiešanu – darba un labākas dzīves meklējumos nav ko runāt. Dažās ģimenēs vīrieši strādā ārzemēs, kamēr sievietes apkopj mājas soli un audzina bērnus. Domāju, ka šajos gadījumos bāriņtiesa, izvērtējot situāciju, var pieņemt pozitīvu lēmumu. Galvenais, lai ģimenei būtu patiesa vēlme un spējas audzināt bērnus, kā arī līdzekļi iztikai arī tad, ja tie iegūti no darba savā saimniecībā vai citādos darbos.

Tāpat uzskatu, ka māmiņas, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, līdz ar savu var arī vēl kādu mazuli auklēt. Protams, ja vēlas to darīt. Arī šajā gadījumā sievietei ir noteikti ienākumi un (nosacīti) brīvs laiks, ko veltīt bērniem. Ļoti nopietna problēma ir tieši zīdaiņu ievietošana audžuģimenēs, jo šāda vecuma bērns prasa nemitīgu uzmanību un sieviete, kas strādā, nevar to uzņemties. Likuma paredz, ka zīdaiņus un bērnus līdz 2 gadu vecumam pašvaldības var ievietot bērnu sociālās aprūpes iestādēs, tādās kā „Teika” bez maksas. Par vecākiem bērniem, ko ievieto bērnu namos, pašvaldībai jāšķiras no apmēram 300 latiem katru mēnesi. Domāju, ka šāda kārtība iedibināta, lai laikus izņemtu mazuļus no dzīvībai un veselībai bīstamiem apstākļiem, apzinoties, ka zīdainis ir ļoti trausla būtne, kam vecāku nolaidības dēļ var rasties smagas sekas veselībai un psihes attīstībai. „Teikā” strādā speciālisti, kas spēj palīdzēt mazuļiem, novērtēt viņu veselības stāvokli, attīstību un nepieciešamību pēc ārstnieciskiem vai cita veida pasākumiem. Tas ir nenoliedzami. Tomēr, bērniem ir vajadzīga persona, kam pieķerties, kāds, uz ko paļauties, kāds, kas sniedz drošības sajūtu, kādas „savs” cilvēks. Iestāde var nodrošināt daudz ko, bet neapmierina šo vajadzību pēc nemainīgas pieķeršanās figūras, kas bērna attīstībai agrīnā vecumā ir noteicošā. Māte, kas audzina savu mazuli, varētu uzņemties rūpes par zīdaini, ko bāriņtiesa izņēmusi no ģimenes vai no kura māte atteikusies. Lai varētu sākt kārtot adopcijas lietas (kopš 2004.gada Latvijā visus brīvos mazuļus adoptē pirmo 2 gadu laikā), jāpaiet likumā noteiktajam laikam, kad māte var attapties un pārdomāt (ja ir attiekusies no bērna) vai ģimene sasparojas un maina savu attieksmi pret dzīvi un bērnu audzināšanu. Šajā laikā bērns nevar tikt nodots adoptētājiem, jo nav juridiski brīvs un nav zināms, vai būs. Audžuģimenē bērnu var ievietot, ja vien pašvaldība izšķiras par to, lai maksātu uzturnaudu, apstākļos, kad var nemaksāt, ievietojot bērnu aprūpes centrā. Tas ir jautājums par sociālā dienesta, pašvaldības deputātu un citu amatpersonu godaprātu un izpratni. Tas, ko gribu teikt – mātes bērna kopšanas atvaļinājumā vajadzētu uzskatīt par personām, kam ir regulāri ienākumi un kas var uzņemties audžuģimenes pienākumus. Jāizvērtē, protams, visi citi aspekti, bet par šķērsli nevajadzētu kļūt tam, ka sieviete šobrīd nestrādā algotu darbu.

Par audžuģimenēm bieži vien kļūst zemnieku saimniecību īpašnieku ģimenes. Šiem cilvēkiem ir darbs, ir saimniecība un ienākumi. Viņi lielāko tiesu laika pavada mājas tuvumā un ir ideāli piemēroti tam, lai dotu mājas kādam bērnam. Te bērns arī daudz ko iemācās. Īpaši bieži nākas dzirdēt, ka pusaudžu zēni, kas likušies bezcerīgi (pīpē, dzer, klaiņo, zog un bēg no iestādēm), ar milzīgu interesi apgūst dažādas tehniskas lietas, kopā ar savu audžutēvu darbodamies saimniecībā. Meitenes iemācās rūpēties par māju un saimniecību. Bērniem, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, kur par sadzīves kultūru var tikai sapņot, tas ir milzīgs ieguvums.

Darbu ar audžuģimenes pienākumu pildīšanu var apvienot pašnodarbinātas personas un individuālie komersanti, visi tie, kam ir noteikti ienākumi.

Lai gan likums paredz, ka par audžuvecākiem var kļūt tikai līdz 65 gadu vecumam, ir piemēri tam, ka pensionāri uzņemas rūpes par svešiem bērniem un labi tiek galā. Šādos – izņēmuma gadījumos bāriņtiesa lēmumu pieņem, izvērtējot gan pretendentu veselības stāvokli, gan spējas audzināt bērnus, gan raksturu, ģimenes (bērnu un mazbērnu attieksmi un gatavību sniegt atbalstu) situāciju u.tml. Jāsaprot, ka pensionārus un bērnus šķir daudzi gadi un pa šo laiku ir daudz kas mainījies. Diez vai cilvēki ar ļoti konservatīviem uzskatiem var būt labi audžuvecāki bērniem, kas tiecas pēc visa jaunā, vēlas sekot šī brīža modei u.tml. Visi šie apstākļi jāpārdomā un jāapsver, pirms pieņemt lēmumu.

Visos minētajos gadījumos cilvēki var uzņemties pildīt audžuvecāku pienākumus arī tad, ja viņi nestrādā algotu darbu sabiedriskajā vai privātajā sektorā, bet gūst citus regulārus ienākumus. Bāriņtiesām būtu rūpīgi jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi. Mazajās pašvaldībās, kur bāriņtiesu darbinieki visus iedzīvotājus personīgi pazīst, tādi lēmumi tiek pieņemti, izvērtējot visu situāciju kopumā un domājot par ģimenes vēlmi un iespējām audzināt bērnus. Lielajās pašvaldībās iespējams vairāk skatās uz pierādāmiem faktiem, jo pašus cilvēkus un viņu dzīves situāciju maz pazīst.

Ja skatāmies no tāda viedokļa, ka audžuģimene nav alternatīva algotam darbam un nedod sociālas garantijas, katram pašam jāizvērtē sava situācija un savas iespējas. Arī sava motivācija, - kāpēc vēlas kļūt par audžuģimeni. Ja ir vajadzīgs darbs un alga, sociālās garantijas un mierīgs miegs naktī, tad iespējams ir jāmeklē kas cits.

Tajā pašā laikā uzskatu, ka tad, ja audžuvecāku darbs līdzīgi pavāra vai friziera darbam tiktu uzskatīts par profesiju, būtu vairāk cilvēku, kas to uzņemtos darīt. Te varētu sakrist vēlme palīdzēt kādam ar iespēju nodrošināt sev pensiju vecumdienās un vienlaikus būt mājās ar saviem bērniem, slimiem vecākiem vai rūpēm par saimniecību. Ir sievietes, kam ir bērni invalīdi, kas kopj slimus tuviniekus un tāpēc nevar algotu darbu darīt. Viņas varētu iegūt iespēju nopelnīt pensiju, audzinot svešus bērnus un vienlaikus rūpējoties par saviem tuviniekiem.

Pozitīvs piemērs. Audžuģimene: sieviete – pašnodarbināta persona, tulkotāja, kas veic darbu mājās, viņas vīrs periodiski strādā ārzemēs. Šajās mājās ir izauguši 6 savi un ļoti daudzi sveši bērni. Joprojām tur ir pilns ar bērniem, kas viens par otru rūpējas un viens otram palīdz. Pašvaldības bāriņtiesa novērtēja gan to, ka vecāki labi audzinājuši savus bērnus, (dodot tiem iespējas apmeklēt gan mākslas, gan mūzikas skolas, gan ceļot), gan sakopto māju, gan mierpilno gaisotni ģimenē. To, ka ienākumi ir ne vienmēr skaidri prognozējami, līdzsvaro tas, ka ģimene prot pielāgoties apstākļiem un skatās uz dzīvi pozitīvi. Lēmums par audžuģimenes statusa piešķiršanu bija pozitīvs un laiks pierādījis, ka pareizs.

Šī brīža ekonomiskajā situācijā cilvēkiem vajadzētu kļūt elastīgākiem attiecībā uz to, kā veidot savu dzīvi. Iespējams, ka pēc lielā „pirkt un patērēt” buma jāpadomā par citām vērtībām, kādas piedāvā mierīgs dzīves ritms, savas dzimtas mājas, bērnu draiskošanās, iespēja darīt to, kas patīk un padodas, kas sniedz gandarījumu.

Par autori: Esmu Zinta. Mūsu pašvaldībā ir 13 audžuģimenes. 8 - kopš 2008.gada un 5 - kopš šī gada jūnija. Tā sanācis, ka esmu mazliet tā kā koordinatore visām. Ir tādas, kur ir bērni, ir tādas, kas atturas ņemt dažādu iemeslu dēļ. Ir tādas, kas šos bērnus adoptē un tādas, kas vēlas izbeigt saistības... Dažādas situācijas un problēmas dažādas. Pati audžuģimenes statusu ieguvu pirms 3 gadiem. Tā kā mūsu pašvaldībā ir daudz audžuģimeņu un lielākotiesu visas savstarpēji cieši komunicējam, tad pieredze ir gan sava uzkrāta, gan citu piedzīvotais novērots un līdzi justs.